Vakar biju izgājis ar paziņu izvest suni parciņā pačurāt. Pa Šarlotes ielu garām pagāja trīs urļiki, viens no šiem pēc tam sāka blenzt uz mašīnām, un tālāk aizejot jau kārtīgi lūrēt iekšā pa logiem un raustīt durvju rokturus. Es jau kā vienmēr negribu klusēt kad tādas lietiņas notiekās, tāpēc zvanu mentiem, kamēr urļiki vēl redzes lokā. Ar domu lai menti nobrauc garām un uzmet aci, varbūt var parunāties ar čaļiem, varbūt kāds no viņiem meklēšanā, varbūt pieķer mirklī kad šie izsituši logu un velk ārā maģīti.
Liels bija mans pārsteigums, kad trubas otrā galā policijas ierēdnis sāka man uzdot konkrētus jautājumus. “Kāds mašīnas numurs?” “Kuru mašīnu apskādējuši?” un tādā garā. Man likās, ka klausulē sagaidīšu “Paldies par info, nosūtīsim mašīnu lai apskatās”. Bet es apjuku, sāku besīties, un kad jau urlas bija paspējuši pazust no redzes loka, pateicu “Labi, pofig” un nometu klausuli.
Sanāk tā, ka tu esi liecinieks kā noziegums top procesā, bet policiju tas neinteresē. Viņus interesē ierasties notikuma vietā pēc tam kad noziegums jau noticis pagātnē. Nu tā, varbūt drošāk jūtās, ka paši neatraujas no urļikiem? Varbūt nav spējīgi likumus interpretēt par labu sev, un baidās “tāpat vien” apstādināt trīs aizdomīgus urļikus? A varbūt gluži vienkārši pilnīgs pohuis uz to, kas notiek ielās, kā nekā algas ir mazas un pie tā vainīgi visi citi.
Ko es darīju nepareizi? Neiejaucos urļiku procesā. Es varēju uzkliegt, aizskriet, sākt kauties, bet gan jau pats dabūtu pa muti, jo viens pret trīs nav prāta darbs. Es varēju turpināt birokrātisko sarunu ar policistu pa telefonu, uzstājot, lai kāds atbrauc un pats sagaidīt mentus. Bet vai tad tā tām lietiņām jānotiek?
Nobeigumā esmu pārliecināts, ka tie bija tikai parasti džeki, kas parasti apzog mašīnas, izdauza tām logus, izvelk maģīšus, nosper spoguļus un parkošanās sensorus. Tie, kas tev un man taisa sūdus, bet ne tie, kuri ieinteresētu mūsu policijai.
Šeit, starp citu, var aizpildīt anketu, kurā vari novērtēt savu saskari ar policiju. Tik nez vai anketas rezultāti tiek ņemti vērā?..
