Manā virtuvē, uz palodzes, tagad zaļo ķiploks. Pirms četrām dienām tas ķiplokdaiviņu kopums vēl gulšņāja plauktiņā iesaiņots tīkliņā, uz kura bija rakstīts “Izcelsmes valsts Ķīna”. Tad es izdomāju iebāzt viņu glāzē ar ūdeni. Paņēmu šauru glāzi, ielēju kādu puscentimetru ūdens, ieliku ķiploku un noliku gaismā uz palodzes. Jau nākamajā dienā parādījās krietns asns. Nu jau ir ceturtā diena, un ārā spraucas veseli trīs asni! Audziet jel mani ķiplok bērni! :D
Bērnībā atceros šitā mamma audzēja sīpollokus. Un vēl atceros, ka reiz savācu vienā burkā neiedomājamākos organiskos musarus – aļģes, zāles, zemi, ūdeni un vēl kaut ko, uzbāzu vāku, noliku uz palodzes un pūdēju. Pēc tam vēru vaļā un bāzu to masu zem mikraskopa, jezus kā tur čumēja un mudžēja. Ā, vēl audzēju kristālus, tumsā skapī uz diegiem, bet tie tādi pašvaki sanāca..
4 Komentāri
:D
no siipolokiem lielaaka jeega – var likt zupaa un uz maiziiteem
nekas, pagaidīs kad šitie paaugsies un palūrēs kur bāzt :D
Nu, šī tāda ķiplokdzīvība, bet kad atrod pāris gadus nelietotu zaptes burku, tad atklājas, ka tur izveidojusies vesela jauna civilizācija… cilvēki iznīks, bet sēnes jau nu gan saglabāsies un parņems pasauli…
Mushroom generation
Iekomentē