Ar autora atļauju, pārpublicēju nelielu rakstu, kas mani šodien “paķēra līdz kaulam”. Palasi, pašausminies, vismaz zināsi, ko sagaidīt, ja gadījumā Tevi poliči vedīs uz narkotisko vielu ekspertīzi:
“Īsi par sevi – man ir 25 gadi, strādāju, mācos, nodarbojos ar sportu, kā jau lielāka daļa jauniešu šajā vecumā, tā teikt dzīvoju mierīgu mierpilsoniksu dzīvi Latvijā. Gribēju padalīties ar vienu notikumu no savas dzīves, jo katram tā var gadīties.
Trešdienas vakars. 20.05.2009 braucu mājās no sporta treniņa. Uz Brīvības ielas aptur Policija un klāt pienāk branga izskata Policists. Policists pārbauda dokumentus un jautā vai neesmu dzēris, ar ko atbildu, ka neesmu. Droši vien mans nogurdinošais izskats pēc sporta treniņa un apsārtušās acis pēc garās darba dienas pie datora, liek aizdomas Policistam domāt, ka esmu dzēris. Policists liek man izkāpt no mašīnas un pūst alka metrā, kas uzrāda 0.00% alkoholu. Sapratis, ka neesmu lietojis alkoholu, bet tā taču nevar būt, ka saguris cilvēks tā izskatās, liek man skatīties viņa lukturī ar ko Policists pārbauda manas acu zīlītes – izrādās paplašinātas – Policists saka, ka jābrauc būs uz ekspertīzi. Par cik neesmu neko lietojis un esmu drošs par sevi, neko nesaku un braucu līdz, kā nekā Policista darbs taču ir turēt aizdomās katru no mums.
Sekoju Policista mašīnai ar savu mašīnu un braucam uz Hospitāļa ielas Narkoloģijas centru. Nonākot tur un izkāpjot no mašīnas, saku Policijas pārstāvjiem, ka man situācija liekas komiska, jo neesmu neko lietojis un, vai viņi tik tiešām domā, ka ar šādu auto braukā tikai nenormāli un narkomāni (auto izskatās mazliet savādāks no ikdienas auto transportiem, kas pastiprināti pievērš cilvēku uzmanību uz ielas, arī Policistu, bet atšķirība ir tā, ka civiliedzīvotāji ieraugot mašīnu ir patīkami pārsteigti, bet Policisti laikam savādāk skatās uz auto, kas lec acīs) – saņemu atbildi no brangā Policista, ka viņam nu tiešām būtu kauns braukt ar tādu auto (pie sevis nodomāju, ka viņš nemaz iekšā netiku sava brangā auguma dēļ) – sapratu to kā nelielu ņirgāšanos par mani un auto, ar ko mana atbilde bija, ka ir brīvi domājoši cilvēki un, ir cilvēki diemžēl ar aizspriedumiem.
Nonākam palielā telpā, kur jau sēž divi jaunieši, kas arī nokļuvuši šeit dažāda iemesla dēļ – policista pavadībā. Policists liek man uzgaidīt un apsēsties. Dzirdu, kā Policista kungi savā starpā sarunājas un apriežas, kas par ko šeit nonācis – dzirdu arī pieminot manu auto. Pēc pāris minūtēm iznāk no kabineta ekspertīzes māsiņa un liek man iet uz tualeti nodot urīna analīzes. Bet izrādās, ka tualete ir bez durvīm. Māsiņa liek iet iekšā tualete un nostājas aiz muguras. Pajautāju vai tik tiešām viņa stāvēs un gaidīs man aiz muguras, un vēros, kā es nokārtojos viņu mazā analīžu burciņā? Ar ko saņēmu atbildi, ka „Jā” Piebildu māsiņai, ka tas ir cilvēktiesību pārkāpums un, ka sieviešu klātbūtne nevaru nokārtoties, turklāt uz pasūtījumu, bet saņēmu tikai nievājošu skatienu no māsiņas puses. Saprotu arī to, ka mans viedoklis vispār te netiek ņemts vērā. Nostāvēju 5 minūtes cenšoties nokārtoties, taču bez panākumiem, jo neesmu radis, ka kāds mani vēro nokārtojoties. Arī laikam māsiņas pacietība ir galā un lūdz man nākt līdz uz kabinetu.
Kabinetā kopā atrodas 3 policisti, tai skaitā 2, kas mani apturēja un 2 māsiņas, un viens nezināms policists. Māsiņa jautā vai esmu pirmo reizi šeit – atbildu, ka jā. Tālāk notiek apsekošana, stāvēšana uz vietas, rokas pacelšana, acu vērošana ar lukturi, bez lukturi, pulsa mērīšana, rokas likšana pie deguna uttl. Tikmēr dzirdu arī to, ka Policisti klusi par kaut ko ņirgājas, nezinu vai par mani, vai par kādu citu. Uzsāku sarunu un saku, ka esmu noguris pēc treniņa un tamdēļ varbūt viņiem ir aizdomas, ka esmu lietojis kaut ko un to, ka man ir sarkanas acis, kas man dzīve ir lielākoties vienmēr pēc garas darba dienas pie datora. Dzirdu Policistus ņirgājamies par manu sporta treniņu, kāda sakara nezinu, bet skan nedaudz aizskaroši – vai tad tas ir slikti, ka nodarbojos ar sportu, jautāju Policistiem? Par cik neesmu radis, ka mani pazemo nepamatoti, iestarpināju mazu piebildi Policista kungam, kas bija ļoti branga izskata, apvēlies ar diezgan biezu tauku slāni, ka arī viņam derētu sporta zāle. Laikam saprata akmeni savā lauciņa un apklusa.
Tālāk jau atkal māsiņa sāk uzdot jautājumus. Atkārtoti uzdodot vai esmu bijis šeit jau kādu reizi? Nodomāju pie sevis vai viņai pašai nav skleroze, ka neatmin, ko man ir jautājusi un, vai jautā tikai, lai pajautātu? Atbildu pieklājīgi, ka Jūs jau jautājāt man vienu reizi šo jautājumu. Māsiņa nikni atcirta, ka šeit ir kameras un viss tiek novērots, un to, ka viņa jautāšot cik reizes gribēšot, kaut vai 4 vai 5 reizes. Man likās kāds sakars kamerām ar jautājumu uzdošanu atkārtoti, es taču mierīgi sēdēju krēslā.
Pēc tam atkārtoti bija jāiet nodot urīna analīzes, jo pirmo reizi man tas neizdevās. Tad nu es sasprindzinājis visus muskuļus, domas, mēģināju nodot šis analīzes, kas man arī beidzot izdevās.
Pēc tam jau visu sarakstot, izdrukājot protokolu, māsiņa ātri izskrien cauri neapskatot visus punktus liek man parakstīt. Zinu savas tiesības un vispirms vēlos izlasīt, bija mana atbilde – māsiņa atbild, ka šeit nav nekāda lasītava, arī dzirdu Policiju sakot, ka tur nekā jauna neesot, lai parakstu. Man piebilde bija, ka Jums jau nu vajadzēja zināt kādas ir manas tiesības un, ka pirms lieku savu parakstu es sākumā izlasīšu visu. Pieķēros dažiem punktiem. Ka kustība man esot vāja, pirkstu pielikšana pie deguna esot ar 1-2 cm nobīdi, kam gan es nepiekritu. Un pats galvenais, ka man esot pavājināta mīmika. Jautāju kāda ziņā pavājināta mīmika??? Māsiņa atteica, lai apskatos spogulī, ka runāju ar vienu muti. Woww ar vienu muti – kaut kas jauns priekš manis – es nodomāju un pajautāju māsiņai vai tad man ir divas mutes????? Māsiņa nosmīkņāja un atcirta, ka runāju šķībi.
Galarezultātā parakstīju divus vienādus protokolus.
Uzdevu jautājumu vai viens paliks pie manis? Man atbildēja, ka nē. Tālāk jau Policisti mani izvadīja ārā no ēkas un jautāja, lai atzīstos, ko esmu lietojis – atbildēju, ka neesmu neko lietojis. Tālāk jau teica, ka rezultāti būšot pēc nedēļas un tad jau redzēs, kas būs. Uzticības man nav šai iestādei, jo tik pat labi analīzes, ja viņas gribētu varētu samainīt. Tagad jāgaida vai esmu narkomāns, ko pats neesmu apzinājies, pat magoņu maizītes neesmu ēdis veselu gadu, vai arī tik tiešām tīra persona – kristāliņš. Bet uzskaite noteikti esmu nonācis ar pavājinātu mīmiku, divām mutēm un kā potenciāls narkomāns.
Gribēju padalīties pieredze un ne visai labos piedzīvojumos. Vakars man protams bija sabojāts un jutos pazemots. Kā arī tagad nākas staigāt ar zilu roku un aizmirst kādu laiku treniņus, jo māsiņa ņemot analīzes, acīmredzot ir pārdūrusi vēnu, bet tas ir pārejošs sīkums, kas pazudīs. Galvenais, ko gribēju teikt, ka Policijas un Hospitāļa narkoloģijas centra māsiņu izturēšanas ir tik tiešām zem nulles, jo Tevi jau ierodoties tajā ēkā izturas, kā pret narkomānu. Nav svarīgi vai esi parasts cilvēks, kas dzīvo mierīgu dzīvi, kā manā gadījumā, vai tik tiešām arī esi narkomāns. Bet rodas jautājums, vai tad arī narkomāns nav cilvēks????
P.S. Vēlāk arī uzzināju rezultātus – narkoloģiskas vielas nav atrastas.”